Seko mums

Dažādi

Ceļojums uz Ēģipti par 300 eiro un pieredze uz visu dzīvi

Ceļojums ir ceļojums, bet pēc pēdējās atpūtas man noteikti būs, ko pastāstīt ne tikai bērniem, mazbērniem, bet arī pie jebkura viesību galda. Un es būšu neaprakstāmi laimīga, ja kāds no šī stāsta klausītājiem izdarīs pareizus secinājumus! 

Un tā, ārzemēs jau esmu bijusi, bet kaut kā kauns bija atzīties, ka valsti, no kurienes sākas visi ceļojumi (Ēģipti), es vēl netiku apmeklējusi ( https://lkcentrs.lv/visi-krediti/paterina-kredits/ ). Ceļojumu iegādājos 8.marta priekšvakarā. Vienkārši nejauši atvēru izsūtni un tur – 7 dienas un naktis “viss iekļauts” par 300 eiro. Atlika vien atrast “līdzzinātāju”. Izvēle nebija liela, tāpēc izvēlējos bērnības draudzeni Janu. Tobrīd (un vispār) viņa bija bezdarbniece un dzīvoja kopā ar savu tēvu par naudu, ko iekasēja no otrā dzīvokļa izīrēšanas. Man tā bija labākā iespēja nosvinēt visas pārstrādātās stundas un maiņas (es esmu iesācēja praktizējoša ginekoloģe pilsētas nodaļā). 

Ar Janu vienojāmies tā: es maksāju par ceļojumu, viņa sedz visus izdevumus Ēģiptē, ar ko lielā mērā tika domātas ekskursijas. 600 eiro es pusstundas laikā aizņēmos Latvijas Kredītu Centrā https://lkcentrs.lv/ , un jau pievakarē visus atpūtai nepieciešamos dokumentus kurjers piegādāja man tieši uz mājām. 

Neliela atkāpe. Mēs ar Janu abas esam 27 gadus vecas, bet tas, ka viņa ar lielām pūlēm pabeidza vidusskolu, ļoti ietekmēja viņas nākotni. Janas ikdienas dzīve vainagojās ar kafijas dzeršanu un smēķēšanu uz balkona. Viņas pēdējais svars, par kuru es zināju, bija 135 kg, augums 175 cm. Pasīvais dzīvesveids postoši ietekmēja viņas ķermeni: viņa bija ne vienkārši resna, bet arī šausmīgi uzblīdusi. Ko tur slēpt? Es pat padomāju, ka tas viss man pat ir izdevīgi. Jo uz anticelulīta masāžu es pirms izlidošanas vairs nepaspēju pierakstīties, bet uz Janas fona es vienmēr izskatījos kā Sindija Krauforde. Īpaši tad, kad viņas formas vīdēja pludmalē uz plastmasas šezlonga. 

Ceļš 

Janai tas bija pirmais ceļojums, tāpēc viņa centās visu iepriekš paredzēt, kur vien bija iespējams – pat ieekonomēt. Par spīti mūsu norunai neņemt uz Ēģipti vairāk kā ietilpst rokas bagāžā, Jana lidostā ieradās ar pludmales lietussargu un saliekamiem alumīnija krēsliem, kas bija kārtīgi sapakoti brezenta maisā. Kā izrādījās, uz to viņu sakūdīja labvēļi kaimiņi, pastāstot, ka Ēģiptē mums (tas ir Janai) katru dienu nāksies maksāt par lietussargu un šezlongu aptuveni 3 eiro par katru (dienā aptuveni 10 eiro). Lieki izdevumi Janai nebija vajadzīgi – līdz brīdim, kamēr viņai palūdza samaksāt par bagāžu (40 eiro). Ar to arī sākās pirmās manas atpūtas “partneres” izmaksas, tāpēc lidojuma laikā mēs visu laiku klusējām. 

Lidostā mūs sagaidīja vīrietis, kas vairāk līdzinājās Bobam Mārlijam. Cilvēku autobusā nebija daudz, un man pat palaimējās ieņemt “labāko vietu” aiz šofera pie loga: parasti tieši šeit mazāk krata. Atvērtais logs ar karsto un sauso gaisu pēc Rīgas lietainajām dienām patīkami sildīja. Mēs ar Janu vērojām garām slīdošās ainavas, brīžiem pārslēdzoties uz šofera skatu, kurš ar neviltotu kaismi smēķēja kaut kādu draņķi, kas caur atvērto logu kodīgi cirtās degunā. Kas tas ir par “draņķi”, to es uzzināju jau pēc minūtēm 10, kad, ienākot viesnīcā, katrs jaunā cilvēka teiktais vārds reģistratūrā lika man zviegt kā zirgam. Jana neapjuka un krievu valodā paskaidroja personālam, ka es lidojuma laikā ieslēgtā kondicioniera dēļ esmu saaukstējusies un tagad man ir sācies spēcīgs klepus. Kāri noskalojot zirdziskos zviedzienus ar pāri palikušo ūdeni no lidmašīnas, mēs ievācāmies numuriņā. Un tikai tad, kad palikām divatā, es kā lode aizšāvos uz dušu, lai atžirgtu aukstajā ūdenī.   

Pirmās diennaktis 

Otrā rītā pēc brokastīm mūs gaidīja ilga ekskursija pa jūru ar jahtu. Gids izrādījās angliski runājošs. Man tas neradīja problēmas, toties Janai gan. Katru reizi, kad gids paskatījās uz viņas pusi, angļu valodas nezināšanas dēļ viņa bija spiesta māt ar galvu un atbildē izdot kaut kādas skaņas, kas līdzinājās “Yes, yes, very interesting”. Uz vakarpusi jūra sāka bangot, bet vakariņas bija ieplānotas tieši uz jahtas. Viesnīcas kaimiņi, mazliet vairāk kā 60 gadus veci vīrietis un sieviete no Ukrainas neatteicās ne no ēdiena, ne alkohola, tomēr mazliet pārrēķināja savus spēkus. Intensīvā šūpošana lika opim veikt “dāvinājumu jūrai”, ko viņš pēdējā brīdī paspēja aizstiept līdz klāja bortam. Bet dāvanā, kā izrādījās, ietilpa ne tikai vakariņas, bet arī augšējo zobu protēzes. Knapi valdot smieklus, tie, kas to redzēja, tai skaitā arī mēs, pārgājām uz klāja pretējo pusi, jo vairs nebija iespējams noturēt skaļās smieklu šaltis. 

Tā bija bezmiega nakts. Izrādās, kamēr Jana devās uz reģistratūru pēc cita šampūna (šis viņai it kā nederēja, bet visas 7 pudeles viņa tomēr atveda uz mājām), viņa paspēja izstāstīt, ka es esmu jaunā latviešu ginekoloģijas zvaigzne. Tāpēc trijos naktī mums uz numuru atskanēja telefona zvans, kur viesnīcas administrators lūdza mani steidzami sniegt medicīnisko palīdzību. Protams, atteikt es nevarēju, bet kad uzzināju problēmas būtību, smiekli lauzās ārā no rīkles, es strauji nosarku un vairākas minūtes nevarēju izspiest ne vārdiņa. 

Kā izrādījās, viens no atpūtniekiem savā numuriņā bija paslīdējis vannā, precīzāk sakot, bija paslīdējis uz dušas apmales un nokrita, nevis vienkārši nokrita, bet piezemējās uz dezodoranta flakoniņa. Pašu flakoniņu viņš izņēma no sevis saviem spēkiem, bet ar tā galiņu nācās vērsties pie manis. Braukt uz vietējo slimnīcu cietušais francūzis kategoriski atteicās, tāpēc man nācās būt uzticīgai Hipokrāta zvērestam. Ar pieejamo līdzekļu palīdzību jau pēc 10 minūtēm Fa dezodoranta galiņš bija francūža rokās. Kā pateicību no viesnīcas es saņēmu ziedu pušķi, bet no sava pacienta – šampanieša pudeli. Nakts atlikušo daļu mēs ar Janu dzērām šampanieti un ar ironiju fantazējām par manis veiktās manipulācijas tēmu. 

Pēdējās 24 stundas 

Iedomājieties, kā mēs katru dienu gājām uz jūru, stiepjot sev līdzi bagāžu ar lietussargu un krēsliem, turklāt atpakaļceļā Jana mani vilka uz tirgu, mēģinot nopirkt sev ādas jaku par lētāku cenu, jo pie mums Latvijā “šādi” izmēri ir ārkārtīgi reti sastopami. Reiz viņa uzdūrās vēl vienam vientuļi stāvošam “Bobam Mārlijam”, kas turēja rokās nelielus sainīšus un diskus. Kā mēs uzzinājām vēlāk, tas bija tā dēvētais indiešu “šamanis”, kas tirgo ajavasku. Tiem kas nezina: ajavaska – tas ir tāds augs, pēc kura brauc uz Peru, lai dažas nedēļas padzīvotu kopā ar šamaņiem, bet pēc tam lietotu šo vielu, lai atvērtu savu “trešo aci” vai papildus čakru. Man gan pats pārdevējs, gan viss šis stāsts izskatījās kā simtprocentīga krāpšana, bet tā kā Jana jau sen gribēja notievēt, šim līdzeklim, kā izrādījās, “bija viņa jāattīra un jāmaina viņas domāšana pat attiecībā uz ēdienu”. 

Rīt no rīta mums bija jālido atpakaļ. Mēs aizgājām vakariņās, pēc tam it kā bijām plānojušas aiziet uz vietējo restorānu, lai atzīmētu pēdējo atpūtas dienu Ēģiptē. Bet te no vannas istabas es izdzirdēju vilka kaukšanai līdzīgas skaņas un izrunu man nesaprotamā valodā. Nākamās skaņas mani izbiedēja vēl vairāk. Kad atvēru vannas istabas durvis (labi, ka tās nebija aizslēgtas), ieraudzīju šādu ainu: Jana, atbalstījusi telefonu pret izlietni, atkārtoja kaut kādas ekrānā redzamā šamaņa kustības, viņa viennozīmīgi izskatījās nevesela, bet uz manu jautājumu “Ko tu dari?”, viņa atbildēja “Netraucē, attīros!” Pametot skatienu uz atkritumu tvertni, es sapratu, ka viņa ir paspējusi nopirkt no “Boba”  šo pseido ajavasku un process ir sācies… Es atgriezos istabā un drebošām rokām sāku meklēt savā somiņā visu, ar ko varētu izskalot viņas kuņģi, bet izrādījās, bija jau par vēlu. 

Divu stundu laikā Boba ajavaska tīrīja manu Janu no visām pusēm. Šķita, ka šonakt viņa nometa kādus septiņus kilogramus. Kā mediķis, saprotot jau pēc acu zīlītēm vien, ka tās ir parastas narkotikas, būtu muļķīgi sauktu ātro palīdzību. Nu, bet no otras puses, es pat nopriecājos, ka mēs TO neizvedām no Ēģiptes, jo lidostā mūs varēja sagaidīt lielas nepatikšanas, ja šī “ajavaska” tiktu atklāta. Kaut arī mazliet vēlāk Jana man teica, ka tomēr varējusi ieskatīties nākotnē ar atvērušās trešās acs  un jaunās čakras palīdzību un piebilda, ka viņai bijis ļoti bail. Un vēl kā! Internatūrā narkoloģijas centrā man bija lieliski pazīstams paranoīdais sindroms, kas rodas pēc šādu vielu lietošanas. 

No rīta viņas stāvoklis stabilizējās, un beidzot mēs devāmies mājās. Mājupceļš bija mierīgs un mērens, bet, iespējams, mani vairs nekas nespēja uztraukt, tāpēc visu lidojumu es nogulēju priekā par to, ka jau pavisam drīz nonākšu savā ierastajā un adekvātajā pasaulē, kur vīrieši nekrīt uz dezodorantiem, bet sievietes nemēģina atvērt savu trešo aci. 

Izsaki savas domas...

avatar

Jaunākais

To Top